Evaņģēliji vēstī, ka pēc Jēzus nāves viņa miesa noņemta no krusta, ietīta smalkā audeklā un viņš guldīts klintī izcirstā kapā, kur neviens vēl iepriekš nebija glabāts, bet kapa ieejai priekšā pievelts akmens, kuru Lieldienu rītā sievas, nākot ar svaidāmām zālēm uz kapavietu, atrada noveltu, bet Jēzus miesas – pazudušas.

Klusajā sestdienā šķiet, ka baznīcas liturģijā viss ir apstājies un kluss, bet šīs dienas vakarā notiek svinīgākais dievkalpojums katoļu baznīcas liturģijā – sākas Lieldienu vigīlija, kas, tulkojumā no latīņu valodas, nozīmē būšanu nomodā. Šim dievkalpojumam ir vairākas daļas un katrai no tām ir būtiska simboliska nozīme.

Dievkalpojums sākas ar gaismas ritu pie ugunskura, kur tiek iedegta Lieldienu svece. Tā ir liela izmēra svece un simbolizē Kristu. Kristību laikā no šīs sveces tiek aizdegta kristību svece. Uz šīs sveces ir dažādi simboli: krusts, grieķu alfabēta burti alfa un omega, attiecīgā gada skaitlis un piecas naglas, kas simbolizē piecas kristus brūces kājās, rokās un sānā. Vigīlijas dievkalpojumā ticīgie atjauno kristības solījumus, kas pieprasa atsacīties no ļaunā un pastāvēt ticībā Dievam.

Pēc gaismas liturģijas tiek lasīti deviņi lasījumi – septiņi no Vecās Derības un divi no Jaunās Derības. Lasījumi stāsta par galvenajiem notikumiem cilvēces pestīšanas vēsturē vai arī skaidro ticības pamatus. Pēc Vecās Derības lasījumiem baznīcā dzied himnu “Gods Dievam augstumos”. Sāk zvanīt baznīcas zvani un skanēt ērģeles, kas neskanēja kopš Lielās ceturtdienas vakara dievkalpojuma. Šīs skaņas simbolizē Kristus ienākšanu pasaulē. Baznīcā sāk skanēt “Alleluja” dziedājums, no kura atturējās visu gavēņa laiku. Pēc lasījumiem notiek kristības solījumu atjaunošana un kristības, ja baznīcā ir cilvēki, kam jāsaņem Kristības sakraments. Pēc tam dievkalpojums turpinās kā parasti.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnamu altāri Klusajā sestdienā ir tukši un neskan ērģeles, jo tā ir lielā klusuma diena. Kristieši tajā ir aicināti saglabāt iekšēju mieru, lai labāk sagatavotos Lieldienu vigīlijai.

Klusās sestdienas vakarā notiek vigīlijas dievkalpojums, kas ievada Kristus augšāmcelšanās svētkus. Dievkalpojuma lasījumos mācītāji apcer radīšanas un pestīšanas drāmu, noslēdzoties ar gaviļu saucienu: “Tas Kungs ir augšāmcēlies!”, uz kuru draudze atbild: “Viņš patiesi ir augšāmcēlies!”.

Tam seko “Alleluja” dziedājumi, ieskanas ērģeles un sākas vispriecīgākie svētki kristīgajā draudzē – Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās.

Nīkajas koncilā 325. gadā tika pieņemts, ka Lieldienu laikā draudze nemetīsies ceļos, bet paliks stāvus, tā pieminot un priecājoties par Kristus augšāmcelšanās brīnumu.

Lieldienu laikā atsevišķās baznīcās pie altāra, kanceles pusē, novieto īpašu Lieldienu sveci. Tā simbolizē augšāmceltā Kristus klātieni un deg līdz Debesbraukšanas dienai, kad to, lasot Evaņģēliju, izdzēš. Tad sveci pārvieto pie kristību trauka statīva, kur to aizdedzina kristību reizēs.